Zaļā, melnā, Oolong – tās visas un vēl citas ir viena un tā paša krūma lapas.
Tējas krūms – Camellia Sinesnis – skan labi un garšo vēl labāk.
Un nesarežģam galvu ar to, ka patiesībā Camellia Sinesnis, kurš aug Ķīnā dēvē par Sinensis, bet to, kas no Indijas nācis – Assamica... Ja neiedziļinās visas pasaules tēju mīļiem tik svarīgos smalkumos – viss atkarīgs no tā kur un kā krūms audzis, kā un kad novākts, kā apstrādāts. Bet, ja tomēr nedaudz iedziļinās....
To vai tēja būs zaļā, melnā, dzeltenā vai ulūn – izvēlas cilvēks.
Cilvēks domā un dara.
Cilvēks skatās, kur tēja augusi – kalnā, nogāzē, mitros vai karstos laikapstākļos, kas no tā visa var sanākt.
Cilvēks ievāc tējas lapas un lemj kuras – jaunās un zaļās, vai lielākās un vecākās, vai tikai pumpuriņus, vai galotnītes ar vairākām lapiņām.
Pēc tēju lapiņu ievākšanas sākas pats maģiskākais procesu kopums: vītināšana, lapiņu ņurcīšana, rullēšana vai plucināšana, rūpīgi noteiktais oksidācijas process, kaltēšana, karsēšana, cepšana, nogatavināšana, rakšana zemē un tīšana papīrā, turēšana saulē un atkal ēnā un tā bez gala – kamēr šai pasaulē rodas simtiem dažādu gardu tējas veidu.
Sanija Ciekale
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru